Raups, Edvīns: aizmirsusi savu sākotnējo izskatu

aizmirsusi savu sākotnējo izskatu
viņa gulēja ērtā
vietā
mežģīnēs ieausta
lieliski izgrebtām elkoņu locītavām
ikviena sieviete ir kā zilbe viņa bilst
un lipina tālāk savu
golemiņu mīl
nemīl

nemirstības magnēts
aizvelk ciet manas acis
redzamā gaisma soda visus
pārvērzdamās par Fēniksu
lidot! lidot!

viņa atkārto Viņa kas ir
spārna dūna kurai viduslaiku pils
dāvājusi savu gotisko lūku Viņa
kurai pelni ir pēlis
kamēr tagadne uzrūgst un kļūst neizturama

Viss... vismaz mirkli sirds sitas kā mūžība!

bet tu smejies Tu
stāvi taisni man priekšā
Kungs un tāpēc
viņa mani neredz